Mums ir jauna mājas lapa
12. aprīlis, 2026 pl. 15:25,
1 komentārs
Facebook Aivars Ūlands
2010. gada vasarā Vācijas pilsētā Diseldorfā, piektdienas rītā tikos ar musulmaņu
mošejas mullu jeb priesteri. Sarunājamies vācu valodā, jo mulla pēc tautības ir
vācietis.
Pirmā tikšanās ar arābu musulmaņiem man bija 2006. gada rudenī Ēģiptes pilsētā
Hurgadā. Iepriekšējā vakarā mūsu mazajai meitiņai, kurai bija tikai 5 gadiņi, vējā
aizcērtoties durvīm, tika burtiski nogriezts labās rokas pirksta gals. Pilsētas slimnīcā
operatīvi tika veikta operācija un no rīta pirksta galiņš bija sārts un dzīvotspējīgs. Biju
neizsakāmi pateicīgs laipnajiem ārstiem un māsiņām eņģelīšiem. Zināju, ka ir
Ramadāna laiks un nolēmu apmeklēt tuvējo mošeju, lai iepazītos ar vietējiem
ticīgajiem. Netālu no slimnīcas, pāris kvartālus tālāk, izdevās atrast mazu vienkāršu
mošeju ar nedaudziem apmeklētājiem. Zinot viņu paražas, novilku kurpes un lūdzu
atļauju doties iekšienē. Tiku laipni uzņemts. Sarunājāmies angliski, tomēr Korāna
tulkojumu man sameklēja vācu valodā. No viņu puses tika spriests par atšķirīgo mūsu
reliģijās un sevišķi par Dievmātes kultu. Noslēdzot diskusiju, pieklājīgie jaunieši
aicināja vienoties kopējā lūgšanā Allāham, jeb Dievam. Veicu mazgāšanās rituālu un
iegrimām lūgšanā.
Pēcpusdienā tiku ielūgts uz vakariņām svētceļnieku ģimenē no pilsētas Luksoras.
Izrādījās, ka piecu jauniešu tēvs ir vienkāršs zvejnieks un viņi bija apmetušies
nepabeigtas augstceltnes apakšējā stāvā. Saule rietēja un mēs nepiespiestā
atmosfērā baudījām pieticīgas vakariņas, sarunājoties. Par pārsteigumu man
piebrauca policija un lūdza piepildīt pudeles ar ūdeni. Mazliet satraucos par sevi, jo
biju tikai tūrists.
„Neuztraucieties!” nomierināja mani vecākais no ģimenes. „Ir Ramadāna laiks un visi
Allāha priekšā esam vienādi un pateicīgi par visu, ko viņš mums ir devis.”
Pirms pusnakts atgriezāmies hoteļa villā un vietējā televīzijā skatījos dievkalpojumu
no viskrāšņākās un bagātākās mošejas Kairā un domāju: Allāha priekšā visi tomēr nav
vienādi un vai šie bagātie cilvēki ir tikpat pateicīgi viņam, kā nabagie?
Pirmā ceļojuma laikā Ēģiptes pilsētā Šarmelšeihā, apmeklējot greznu mošeju, tiku
lūgts slieksni nepārkāpt.
Šo ceļojumu laikā viesojos arābu tējnīcās, mazos restorāniņos un visur tiku uzņemts
laipni un viesmīlīgi.
Brīnos, kādai varai un kādam spēkam ir izdevīgi sanaidot cilvēkus savā starpā, lai
varētu valdīt un iedzīvoties uz nabago cilvēku ieguldīto un neapmaksāto darbu un
enerģiju.
No 2007. gada līdz 2010. gadam Francijā un Vācijā iepazīšanās ar dažādiem arābu
musulmaņiem, kopējais darbs, diskusijas bija regulāras. Iepazinu viņu mentalitāti,
paražas, reliģiju. Labās un sliktās rakstura īpašības. Kopējos braucienos ievēroju viņu
Ramadāna prasības, kuras salīdzinot ar pareizticīgo gavēņiem ir daudz vieglāk
izpildāmas, jo ēst, dzert un pīpēt nedrīkst no saules lēkta līdz saules rietam. Pārējā
laikā tas ir atļauts, alkaholu musulmaņiem lietot ir liegts.
Pārsteidza viņu ģimeniskās attiecības, kurās vecāki ir ļoti cienīti un bērni mīlēti. Pat
vairāk, vecākais brālis ir autoritāte jaunākajam.
Eiropas „apgaismības laikmeta reliģijā” un visatļautības brīvībā, autoritāte ir
novecojis jēdziens un Dieva likumu pildīšana ir cilvēku brīvības ierobežošana.
Ar prieku atceros kopēju pusdienu maltīti ar arābu kolēģiem Antverpenes dzelzceļa
stacijā. Ierodoties turp no ostas, iegādājāmies vilciena biļetes uz Briseli. Līdz tā
atiešanai bija atlikušas apmēram 10 minūtes. Visomulīgākais no paziņām piedāvāja
ēst pusdienas mazā arābu kafejnīcā. Satraukts skatījos pulkstenī un iebildu, ka mēs
nokavēsim vilcienu. „Nekas!” vēsā mierā viņi atbildēja. „Dosimies uz Briseli ar
nākamo.” Apbrīnoju arābu mieru, viņu nosvērtību, kuras mums trūkst šajā
„labklājības” un stresa laikmetā.
Ceļā uz galamērķi diskutējam par kopējo mūsu ticībā un nācām pie atziņas - tā ir
cilvēka ticība Dievam, jeb Allāham, Dieva baušļu pildīšana un sirdsapziņas, morāles
kodekss cilvēka sirdī un apziņā.
Mulla nesteidzoties atrāva skatienu no Korāna un uzlūkoja mani: „Zini, Allāhs
nevienu nav dzemdinājis un viņam bērnu nav!”
„Kā tā?” iebildu. „Kas tad mēs esam viņam?”
„Radītas cilvēcīgas būtnes.” sausi atcirta garīdznieks. ”Esam atbildīgi Dieva priekšā
par savu rīcību, baušļu un likumu ievērošanu.”
„Tomēr,” mēģināju oponēt. „kristieši un musulmaņi, kas mēs esam?”
„No Ādama un Ievas laikiem, mēs esam brāļi un māsas, bet reliģija mūs šķir.”
pakratot ar pirkstu, atvadījās no manis tiesnesis. Par izrādīto uzmanību, dāvanā
saņēmu Korānu vācu valodā.
Būdams kristietis piekrītu un nepiekrītu viņa apgalvojumam. Jā, reliģija mūs šķir, bet
ticība tomēr vieno. Vai tā dēvētie ‘’kristieši’’, nav devušies krusta karos pret
musulmaņiem, vai tāpat dēvētie ‘’musulmaņi’’ nav bijuši svētajos karos pret
kristiešiem?
Vai pēdējie asiņainie terora akti nav karu sekas? Vai visatļautības ideoloģija, aizskarot
citu tautu reliģiju, viņu pravieti nav tāda pati vardarbība un cēlonis konfliktam?
Musulmaņi ar cieņu piemin kristietības pamatlicēju Jēzu Kristu. Korānā 19 sūrā
„Marija” ir evaņģēlija apraksts. Jā, viņiem pravietis Muhameds nav Dieva dēls un arī
Kristus ir tikai pravietis. Ir labie un sliktie musulmaņi, tāpat ir labie un sliktie kristieši.
Tikai bezdievīgie „apgaismības” filozofi un to sekotāji karikatūristi ir spējīgi ņirgāties
par citu tautu svētumiem. Pat vairāk, ja likums atļauj, drīkst darīt. Vai Lielbritānijas
premjerministrs Kamerūna kungs, kurš dēvē sevi par kristieti, zina Kristus bausli - Tev
būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu! Ar kādām tiesībām mēs mīlam tikai savējos, īpaši
ja viņi ir tā dēvētie „vajātie”, jeb politiskās vai seksuālās minoritātes un apvainojam
cilvēkus pēc sava tēla un līdzības, bet savādāk domājošus.
Cilvēki ar veselu saprātu spēj vēl atšķirt labo no ļaunā. Cilvēki ar izvirtušu saprātu sen
jau nav spējīgi to darīt. Apustulis Jēkabs raksta: Ne vien paši tā dara, bet vēl savā
baudkārā dzīvē aicina citus. Dievs nosoda šādu cilvēku dzīvi un rīcību, tāpēc viņi
neapzināti atzīstas savos grēkos, tomēr savā apmātībā tos uzskatot par izredzētības
privilēģiju. Vai pēdējās „augsti godājamu” eiropiešu atzīšanās neliecina par to? Uz
kurieni mēs cilvēce dodamies? Vai Sodomas, Gomoras, Pompejas iznīcināšana nav
Dieva sods par izvirtību un visatļautību? Vai šajās pilsētās ievēroja Dieva likumus,
viņa likumsakarības? Vai vadījās pēc saviem likumiem? Par nožēlu un šausmām
ievēroja pēdējos.
Piekrītu, Parīzē un citur pasaulē labas gribas cilvēkiem ir jāvienojas demonstrācijās
un jāpauž savs viedoklis. Tomēr šis akts nedrīkst būt vienpusējs. Nosodām teroru un
atbalstām cilvēku brīvību, kuri ievēro valsts likumus. Apsveicami, ja valsts likumi
ievēro Dieva likumus, bet ja tie tos pārkāpj, ir jāsoda šādu cilvēku rīcība un jāatklāj
likuma pantu neatbilstība sirdsapziņas un morāles normām.
Pasaulē uz ceļiem un autoceļiem iet bojā daudz vairāk cilvēku, nekā lidmašīnu
katastrofās. Tās ir nozīmīgas ar upuru skaitu konkrētā gadījumā.
Pasaulē visa veida karadarbības rezultātā tiek nogalināti miljoniem nevainīgu cilvēku.
Ukrainā tās rezultātā ir jau nogalināti simtiem tūkstošu cilvēku. Kāpēc Eiropas
sabiedrība nevienojas kopējā demonstrācijā, lai apturētu bezjēdzīgo asinsizliešanu?
Viena iemesla dēļ. Ja nebūs aitu, nebūs cirpējiem darba. Ideoloģiskās cīņas, konflikti,
sankcijas sarīda cilvēkus savā starpā, izposta zemi, ekonomiku.
ASV savā teritorijā vairāk kā simts gadu laikā nav piedzīvojusi karadarbību. Viņi
nepazīst kara šausmas un gatavi maksāt jebkurus nodokļus, lai citā valstī apkarotu
pretiniekus, kuri tīko sagraut viņu labklājību.
Mums eiropiešiem vēl ir dzīvas liecības par 20 gadsimta vardarbību pasaules karu
laikā.
Vai ierīkojot jaunas militārās bāzes ar svešu tautu kareivjiem, veicināsim valsts
drošību? Vai nebūtu daudz labāk budžetu militārai armijai novirzīt uz kārtības
nodrošināšanu valstī?
Franču revolūcijas rezultātā izveidojās jauna bezdievības sabiedrība, kuras filozofi
apgalvo: „Ja Dievs nav pierādams, tātad viņa nav. Ja dvēsele nav pierādāma, tātad
viņas nav. Ir tikai bezgalīgs kosmoss un cilvēks ar absolūto brīvību, jo viņš drīkst darīt
visu, ja to atļauj likums.”
Rūgta maldīšanās. Ir gan Dievs, gan cilvēka nemirstīgā dvēsele. Bībele un Korāns to
apstiprina: „Ne jau ķermenis atbildēs, bet dvēsele, ko viņa atrazdamies ķermenī ir
darījusi.”
Vienmēr savā dzīvē esmu pieturējies pie Dieva likumsakarības: „Ja galarezultāts ir
pozitīvs, tad arī visa darbība ir bijusi vajadzīga. Ja nebūtu ar ko salīdzināt, kā mēs
saprastu, kas ir labs un kas ir slikts.
Indijas politiķis M. K. Gandijs izstrādāja nevardarbības filozofiju, īstenoja to valsts
dzīvē, ignorējot britu kolonizatorus un atbrīvojot valsti no verdzības.
Kas mums liedz ignorēt ļaunumu? Apustulis Pāvils raksta: „Celiet gaismā tumsības
darbus, bet paši tajos nepiedalieties.”
Viss kas no tumsas tiek celts gaismā, apspīd gaisma, un viss ko apspīd gaisma ir
gaisma. Nav cita ceļa, kā tikai gaismas, ticības, mīlestības ceļš. Tikai tas ved uz
zvaigznēm un uz dvēseles galamērķi - Mūžīgo Dzīvību!
Ar cieņu
Aivars Ūlands
Claire Fontaine
Orvault Bourg
Francija
05.04.2010
Mob.Telf.Whats App
00371 25191280
E pasts: [email protected]
Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
JPFVTG ir sabiedrisks bezpeļņas nodibinājums,kurš apvieno Latvijas iedzīvotājus
neatkarīgi no tautības ,valodas, partijas, reliģiskās piederības, lai realizētu
fonda izvirzītos mērķus, lēmumus.
JPFVTG savā darbībā balstās uz Bībeles Patiesību, kristīgām, ģimeniskām
vērtībām, Latvijas Republikas Satversmi, ES, ANO cilvēku tiesībām.