Gadalaiki.

   Dievs, visbrīnišķīgākā ikona, ko Tu esi radījis, ir planēta Zeme ar tās dvēseli Dabu!

Tajā mēs dzimstam, vienojoties Tavā Gara Būtībā, augam un atstājam to, lai turpinātu dzīvi mūžībā.

Līdzi dvēselē ņemam  gadalaikus, kuri vijot riņķus, rada mūs līdzīgus Tavam tēlam.

Dabas baznīcā un Kristus baznīcā dzeram no avota, kura sākums ir augstu kalnos pie Tevis, Radītāj!

Tajā pilnām riekšavām smeļam kristāldzidro svētību, kura dod spēku, lai pa šauro klinšaino taku, sasniegtu zvaigžņotās debesis.

Aivars Ūlands

Gāles

12.03.2015 gadā

Pavasaris

природа. Ночи, ещё леденяще холодные, заставляют тело сжиматься в комок, а дни

- тёплые и солнечные. Первые лучи солнца над медвежьим логовом начинают

растапливать толстый слой снега, истончая его в течении дня. Потихоньку

состояние полного покоя сменяется моментами осознания, пробуждая каждую

клеточку и наполняя её мощью солнца и земли. Необычайная волна тепла

охватывает тело, прерывая летаргический сон сознания, и лапа сама выскальзывает

изо рта. Совокупность инстинктов, чувств и запахов возвращается, и топтыгин

вырывается из объятий зимы. Первые шаги ещё не уверенные, но после втянутого

носом облака запахов и услышанного гомона птиц, они становятся всё твёрже.

Жизненную силу дают прошлогодние замёрзшие ягоды и молодые ростки.

В детстве я с восторгом и удивлением наблюдал за тем, как природа

оживает после зимнего сна. По ночам в комнатке верхнего этажа под толстым

одеялом было тепло, словно медведю в берлоге. Круглая горячая печка к утру

остывала, и кончик носа в свете ранних лучей солнца становился красным, точно у

Деда Мороза. Сон, полёт над бурными и синими водами реки, ещё держит в своей

власти, но мир ощущений и эмоций медленно приходит обратно в утреннее

волшебство. Журчание воды из колодца и завтрак со свежим глотком молока будят

тело. Принести воду, дрова могу позже, - подумал и, тепло одевшись, в длинных

резиновых сапогах, по крутой лестнице выкатился на улицу навстречу весеннему

чуду. Солнце засветило прямо в лицо, погладив его, но свежий утренний ветер

заставил себя заметить. Лучше дождаться дневного тепла в заветрии сарая, -

принял решение и побежал туда.

Тёплое утреннее солнце и щебетание птиц неторопливо сменяют зимний

холод, и я, в отцовских сапогах, отправляюсь в большое путешествие по воде.

Удивительно, что под водным покровом толстый слой льда. По нему надо было

скользить осторожно, чтобы не споткнуться и не упасть во впадину, наполненную

водой. Зеркало озера соединяется с маленьким ручьём, который пересекает пруд,

продолжает путь через запруду и впадает в ближайшую речку.

Вчера я основательно подготовился, сделав из бумаги свой флот с

кораблями разных размеров. Самое время отправиться в путешествие по

многочисленным речушкам и рекам до далёкого моря, чтобы встретиться с

пиратскими судами и в ожесточённой битве потопить их, - решаю и отпускаю

кораблики вниз по ручью. Сам бегом сквозь кусты и глушняк следую за ними,

подбадривая боевыми криками.

Приближаясь к реке, слышу странный, хрипящий звук. Опережаю

флотилию и от неожиданности теряюсь, - маленькая, узкая речушка разлилась,

куски льда напирают друг на друга, создавая заторы. Вода, кружась, проносится

мимо, время от времени рванув какой-нибудь кусок за собой. Понимаю, что у

маленькой флотилии нет шансов достигнуть моря, и как капитан, принимаю

решение потопить её, чтобы она не стала добычей врага.

Преисполненный печали волочу ноги по воде, приближаясь к опушке. Вот

чудеса! На пригорке с солнечной стороны снег растаял и первые ростки ветреницы

пробиваются наружу из коричнево-зелёного земляного одеяла. Снимаю перчатки,

чтобы их приласкать. Волна радости охватывает тело и печаль о потопленных

корабликах забывается.

О, детство! Природа для тебя живое существо, дивное и совершенное. Её

тишина и глубина - неповторимы. Первые впечатления – не стираемы. Они

остаются в наших мыслях и, приближаясь к зрелости, всё чаще всплывают в

воспоминаниях. Наверное, так Создатель решил, чтобы то, что является чудесным,

в детстве узнать, а в преклонном возрасте опять к этому вернуться.

О, опыт! Эта созданная разумом иллюзия, на основании которой мы

блуждаем в этом красивом мире, на самом деле не осознавая этого, так же, как

путник блуждает по тёмным лабиринтам пещер, пока не оказывается в

переполненной светом тишине.

О, человек! Когда же, наконец, ты придёшь к осознанию того, что всё

созданное - это живое существо! И планета Земля с её миром чувств и эмоций, или

природой.

Полюби её, соединись с ней и стань венцом творенья, так, как Бог для тебя

предрешил!

Литературный псевдоним

Янис Квинте

Jānis Kvinte

Claire Fontaine

Orvault Bourg

Francija

Айвар Уланд

Aivars Ūlands

Mob.Telf.

00371-25191280

E pasts: [email protected]

Vasara

Vasara, līdzīgi brūnajam lācim, čāpo pa ēnaino, saules staru izgaismoto meža

taku. Dažreiz viņš kāpj pāri kādam kritušam kokam, to aizķerot, citreiz ķepainis

apguļas sūnu paklājā vai, ķepām grimstot tajā, bauda šī gada mellenes un brūklenes.

Pamazām priežu un egļu mežu nomaina bērzu audze, kuras zaros lāčuks var šūpoties.

Visbrīnišķīgākais piedzīvojums tam ir rotaļas meža klajumā, metot kūleņus

saules staros. Noguris, smaržu apskauts, tas apguļas garajā zālē un sapņo par to, ko

mēs nezinām.

Tēvs vakarā, pārnākot no darba mežā, dēlēnam vienmēr atnes sveicienu un

maizes riecienu ar speķa šķēli no lāčuka. Tas smaržo pēc meža, motorzāģa dūmiem

un garšo vienreizīgi. Mazais lūdz tēvam:

– Neaizmirsti draudziņam nodod sveicienus un paldies no manis! Un patiesi, ķepainis

nekad neaizmirst mazo puisēnu.

Vasaras pilnbriedā puikam tik ļoti patīk gulēt uz siltā dārza paklāja, klausīties

bišu sanoņā un putnu čalās. Viņu reibina smaržu vilnis un, vērojot garām slīdošos

mākoņu tēlus, zēns grimst iztēles un sapņu varā.

Interesanti kā klājās manam jaunajam draugam, zvaigžņu puisēnam no tālās

vientuļās planētas? Košļājot smilgas stiebru, grimstu pārdomās par to, vai viņa

planēta nav līdzīga mūsu brīnišķīgajai zemeslodei, bet varbūt tā ir auksta un

nemīlīga?

Vienīgā iespēja iepazīstināt viņu ar mūsu skaisto planētu ir aicināt ciemos! Bet

kā nokļūt līdz viņa mājām, jo ceļš ved caur miglā tīto Piena ceļu?-- Buru kuģis!--

Iesaucos pārsteigumā un starp mākoņiem debesīs saskatu baltu skaistu buru jahtu

peldam debess jumā.

Bieži karstās tveices dienās ar sajūsmu vēroju negaisa tuvošanos. Zilajās

debesīs kā ugunīga bumba spīd žilbinoša saule, bet tālumā pie horizonta veidojas

pelēki gubu mākoņi, kuri pamazām tuvojas, kļūstot arvien draudīgāki un melnāki.

Tos pavada tāli, dobji pērkona rūcieni. Bezdelīgas liec lokus, tuvojoties zemes

virsmai. Tumšai seģenei pārklājot sauli, daba ievelk elpu. Debesīs nozibsnī šautra un

pēc brīža atskan apdullinošs pērkona dārds. Nošalc vējš un pirmās lietus lāses sāk

kapāt kailos kāju stilbus. Negaiss pieņemas spēkā un glābiņu saredzu netālajā siena

šķūnī. Pažobeles aizsargāts, piedalos varenajā dabas izpausmē. Lietus strūklas bungo

pa jumtu un, tekot lejā, veido kristāliskas ūdens stīgas.

Liesmas, spalgie sprādzieni pilda mazā puišeļa dvēseli un vieno to ar vareno

nezināmo. Siena guba šķūnī smaržo pēc pļavas puķēm. Lecu tās spilvenā un

simfonijas ieaijāts, slīgstu miega varā. Tad neredzamas rokas skarts mostos no dziļā

miega. Lietus retām lāsēm vēl bungo pa dakstiņu jumtu, saules stari spraucas caur

durvju spraugām, un dabas izrāde ir noslēgusies. Veru durvis un mani apņem svaigs

smaržu vilnis. Saule dzirkstī ūdens peļķēs. Putnu čalas pilda debesu jumu ar

pateicības gavilēm. Novelku šortus un kreklu. Nirstu siltajā ūdens lāmā un pilnām

riekšavām apšļācu sevi. Mākonis, tālumā ducinot atvadās no Kvintes un dodas

aplaimot citus zemes bērnus.

Ak, varenā daba! Mākslinieks tevi ir izkrāsojis ar saules staru paleti.

Varavīksnes loks apliec debess jumu. Naktīs mēness kliedē tumsu un zvaigznes rāda

ceļu pie Debesu Valdnieka.

Nav brīnišķīgākas gleznas par tavējo, Radītāj! Mēs, zemes bērni tikai stāstos,

dzejā, mūzikā, ainavās, tēlniecībā cenšamies to izpaust, līdzinoties Tavai Gara būtībai.

Dīķu, ezeru, upju rāmais ūdens atspoguļo Tavu radīto brīnumu, kristāliski dzidru un

neatkārtojamu. Ienirsti tajā un griezies virpulī, kurā saules dvēsele spēlējas ar ūdens

garu!

Aivars Ūlands

Gāles

27.02.2015 gadā

Rudens

Lāčuks pa vasaru ir paaudzies un brūnais kažoks vizuļo rudens krāsu daudzveidībā.

Viņš brien pa zeltaino lapu paklāju, ķepām grimstot tajā, un bauda dabas veltes.

Lapas zem viņa pēdām pieplok zemei un veido taciņu citiem meža zvēriem. Meža

koki, rudens vēja šūpoti, pamazām atbrīvojas no daudzkrāsainās lapotnes, brīžiem

kādai lapai virpuļojot un pieķeroties lāčuka kažokam. Dienas vēl ir siltas, saulainas,

bet naktis ir jau dzestras. Saritinājies kamolā, ķepainis iekārtojas lapu migā un guļot

šņākuļo.

Dienā vislielāko prieku sagādā rotaļas ar krītošām, lidojošām koku lapām. Tās vējā

lēnām virpuļo un lāčuks neveikli lecot, cenšas tās noķert. Brīžiem viņš rāpjas kāda

koka galotnē un šūpojoties tajā izmētā zeltainās lapas.

Bērnībā ar sajūsmu vēroju vasaras pāreju rudenīgā noskaņā. Daba lēni, bet manāmi

iekrāso sevi jaunos toņos, vasarīgi zaļo veidojot par zeltaini rudenīgo.

Patīk saraust kaudzē kritušās lapas, iegulties čaukstošajā spilvenā un vērot lidojošos

gājputnu kāšus. Zinu, ka tie lido uz siltajām zemēm, kur ziemas nav nekad. Sapņoju,

lai arī man būtu spārni un varētu būt kopā ar draudziņiem tālajā ceļojumā.

Gājputni sasaucas debesīs, atvadoties no Kvintes un manis. Māju tiem ar rokām, vēlu

labu ceļavēju un drīzu atgriešanos mājup.

Blakus mājām ir priežu, egļu mežs, kurš cauru gadu ir zaļā nokrāsā. To apjož lapu koki

un pamežs ar krūmājiem, bērziem un lazdu puduriem. Bieži dodos pastaigā uz to.

Vēroju dabas norises un pētu rudens lapām nokaisītās dzīvnieku takas. Kādreiz

negaidīti tiekos ar meža draugiem - zaķi, ezi, stirnu, mežacūku. Reti gadās satikt

briedi vai alni. Dzīvnieki vienmēr respektē mazo puišeli un šķiramies draudzīgi. Ar

interesi skatos vāveres skrējienu pa koka stumbru, paslēpjoties tā lapotnē. Zinu, ka

mazie meža iemītnieki ir savākuši vasaras, rudens veltes-ogas, riekstus, sēnes un

noglabājuši krātuvē ziemas vajadzībām.

Tomēr vislielāko prieku sagādā krāsu gamma, ar kuru iekrāsoti lapu koki. Tās toņi ir

no gaiši dzeltenīgā līdz zeltaini sarkanīgajam. Siltie pēcpusdienas saules stari katru

koka lapu iekrāso vēl spilgtāk, liekot tām vizuļot. Neaprakstāmi skaistas ir kļavas

lielās lapas, izgreznotas ar dzīparu rakstiem. Tās čaukst zem kājām, stāstot par

brīnumiem bagāto pavasari, vasaru un gaidāmo rudens vēju, kurš tās aizvirpuļos

tālāk priežu, egļu mežā, apklājot melleņu un brūkleņu mētrājus.

Visspilgtākie iespaidi ir ceļojumos pretī rudenim. To galamērķis ir Kokneses

pilsdrupas Daugavas krastā pie Pērses iztekas, ar blakus esošo parku.

Brauciens no Latgales cauri rudenīgām ainavām ir fantastisks. Meži, birzes, atsevišķi

koki ir izgreznoti kā kāzu viesi Indijā. Tie sagaida, māj sveikas, aicina uz mirkli

apstāties, parunāties un apmīļot tos.

Stundām var vērot dabas ainavas, kuras spoguļojas Daugavas dzidrajos ūdeņos un

klejot pa rudenīgo Kokneses parku, neko īpaši nedomājot, bet uzņemot sevī tā

burvīgumu.

Ak, dabas māksliniek! Tava krāsu palete ir neizsmeļama. Tās toņi ir visās varavīksnes

krāsās.

Rudeni Tu iekrāso īpaši spilgti, atvadoties no dzīvības pārpilnības un gatavojot to

ziemas mieram.

Latviju Tu esi izveidojis neaprakstāmi skaistu un neatkārtojamu. Tā kā brīnišķīga pērle

guļ Baltijas jūras krastā un tās zilie upju, ezeru ūdeņi mijas ar zeltainu birztalu un zaļo

mežu masīviem.

Pacelies savos dvēseles spārnos un savienojies ar Dieva Marijas zemi un tās

apbrīnojamo dabu.

Aivars Ūlands

Gāles

05.03.2015 g.

Ziema

Ziema nekad nesākas pēkšņi. Tās sākumu ievada drēgnas rudens lietavas. Lāčuka

brūnais, biezais kažoks ir mitrs, bet īsā spalva zem tā, pasargā ķermeni no atdzišanas.

Žagaru kaudze lielajai ziemas atpūtai ir jau laicīgi sagatavota un ķepainis tajā pavada

aukstās rudens naktis. Pamazām sāk piesalt un rītos lāčukam, čāpojot pa pirmo

nedrošo ledus kārtu, ķepas ielūst kādā ūdens lāmā. Gaisā sāk virpuļot pirmās sniega

pārslas, pārklājot nobirušās lapas ar baltu seģeni. Īstai laiks draiskoties, ķerot tās un

nobaudot. Sals pieņemas spēkā un sniega jumts pārklāj zaru mitekli. Arvien biežāk

ķepainis uzturas savā ziemas mājoklī un vienā no zvaigžņotām naktīm viņš ieslīgst

letarģiskā miegā, sūcot ķepu un sapņojot savus lāča piedzīvojumus.

Vēlos ziemas vakaros, mēs puišeļi, kopā ar vecākiem dodamies uz melno dārza

pirtiņu. Pa dienu ir sanests ūdens no dīķa, zem akmeņu krājuma pirts telpā ir

sakurināts pamatīgs ugunskurs, nokaitējot laukakmeņus sarkanus. Pēc tam telpa tiek

vēdināta un sagatavota.

Tēvs, ar petrolejas lukturi, pa šauro sniega taciņu brien pirmais. Mēs bērni zosu

gājienā nopakaļus. Nomelnējušās pirts durvis veras čīkstēdamas. Smaržo mazliet pēc

dūmiem un iesala aromāta. Laukos šī ēka tiek izmantota arī gaļas žāvēšanai un iesala

briedināšanai.

Lukturi novieto uz mazā lodziņa palodzes. Tā dakts gaisma met spocīgas ēnas uz

melnajām sienām. Lāvas ir tīri noberztas un smaržo pēc dīķa aromāta.

Priekšnamā noģērbieties un žigli atpakaļ!, nokomandē pirtnieks, uzgāžot akmeņiem

lielu ķipi ūdens. Karsts ūdens tvaiks novirmo gaisā, garaiņiem pavadot mūs uz

priekštelpu. Tajā ir vēsi. Nometam drēbes un cik vien ātri varam, atgriežamies

siltumā. Ūdens gars top par svelmainu pirts garu un mēs, galvas nodūruši, baudām

bērza slotiņu aromātu. Starp procedūrām skrienam ārā sniedziņā un pamatīgi

vāļājamies pa to. Mazgājamies, karstu ūdeni smeļot no akmeņos iebūvētās dzelzs

mucas un to atdzesējot ar auksto no dīķa. Procedūras beigās viens otru apšļācam ar

ūdens šaltīm no bļodām.

Priekšnamā ir tikpat auksti, bet pēc pirts karstuma ir patīkami vēsumā nesteidzīgi

ģērbties, baudot bērzu sulu.

Atpakaļ ceļā sniegs gurkst zem kājām. Mēness rāda ceļu uz mājām, kurās mūs gaida

karsta aveņu tēja. Zvaigznes spīd debesīs un rāda mums ceļu uz mūžības Tēva

mājām, kuras mūs gaida atgriežamies.

Ziemas bērnībā ir varenas, ar sniega kupenām līdz palodzēm un puteņiem, kuri veido

tādus sniega virpuļus, ka ceļu uz mājām ir grūti saredzēt.

Lausks izglezno loga rūtis ar neredzētām sniega karalienes puķēm. Pa dienu un

vakaros augšstāva istabiņā ir silti. Apaļā krāsns kuroties murrā. Pirms dodamies gulēt

uz tās sildām vatētās segas, lai gultā būtu tikpat omulīgi kā lāčukam migā.

Pamodies saulainā ziemas rītā, pieņemu lēmumu apciemot draudziņu. Līdz mežam ir

apmēram 5 km. Labāk tos būs pieveikt slēpojot, spriežu un uzvilcis slēpes, dodos

tālajā ziemas ceļojumā. Saulīte tikko uzausi, pavada mani, laižoties pa nogāzi pāri

upītei. Enerģiski slēpoju, vicinot nūjas lai sasildītos. Mežā ierodos apmēram pēc

stundas. Novelku slēpes un brienu pa dziļajām sniega kupenām. Egļu zari apsniguši,

tie liecas līdz zemei. Priedes gan stāv stalti kā sargkareivji ierindā. Pirmie saules stari

spraucas gar kokiem un iekrāso sniegu. Klusums un miers pilda mežu. Neziņā meklēju

lāčuka mājokli, bet bezcerīgi, jo tas ir kaut kur zem sniega segas.

Skumju pilns atgriežos mežmalā, bet daba sagaida ar pārsteigumu. Spožā rīta saule

apžilbina acis, liekot sniega kristāliem vizuļot. Liekas, ka zeme pārklāta ar

dārgakmeņu kārtu, kuri saules staros brīnumaini dzirkstī. Bijības pārņemts, ilgi

apbrīnoju dabas fenomenu un dodos mājās, lai pavasarī tiktos ar meža draudziņu.

Ak, varenie gadalaiki! Tie seko viens otram kā dārgas pērles, viens otru papildinot.

Tie vijas kā spirāles loki, bet katru gadu īpatnējāk un savdabīgāk.

Pa debesu vārtiem tie iziet un caur tiem tie atgriežas, lai sāktu jaunu loku.

Arī mēs zemes bērni, kopā ar gadalaikiem, vijam savus dzīves lokus, lai atgrieztos tur

no kurienes esam ieradušies.

Aivars Ūlands

Gāles

10.03.2015 g