Vasara

            Vasara, līdzīgi brūnajam lācim, čāpo pa ēnaino, saules staru izgaismoto meža taku. Dažreiz viņš kāpj pāri kādam kritušam kokam, to aizķerot, citreiz ķepainis apguļas sūnu paklājā vai, ķepām grimstot tajā, bauda šī gada mellenes un brūklenes. Pamazām priežu un egļu mežu nomaina bērzu audze, kuras zaros lāčuks var šūpoties.

             Visbrīnišķīgākais piedzīvojums tam ir rotaļas meža klajumā, metot kūleņus saules staros. Noguris, smaržu apskauts, tas apguļas garajā zālē un sapņo par to, ko mēs nezinām.

              Tēvs vakarā, pārnākot no darba mežā, dēlēnam vienmēr atnes sveicienu un maizes riecienu ar speķa šķēli no lāčuka. Tas smaržo pēc meža,  motorzāģa dūmiem un garšo vienreizīgi. Mazais lūdz tēvam:

– Neaizmirsti draudziņam nodod sveicienus un paldies no manis! Un patiesi, ķepainis nekad neaizmirst mazo puisēnu.

              Vasaras pilnbriedā puikam tik ļoti patīk gulēt uz siltā dārza paklāja, klausīties bišu sanoņā un putnu čalās. Viņu reibina smaržu vilnis un, vērojot garām slīdošos mākoņu tēlus, zēns grimst iztēles un sapņu varā.

              Interesanti kā klājās manam jaunajam draugam, zvaigžņu puisēnam no tālās vientuļās planētas? Košļājot smilgas  stiebru, grimstu pārdomās par to, vai viņa planēta nav līdzīga mūsu brīnišķīgajai zemeslodei, bet varbūt tā ir auksta un nemīlīga?

             Vienīgā iespēja iepazīstināt viņu ar mūsu skaisto planētu ir aicināt ciemos! Bet kā nokļūt līdz viņa mājām, jo ceļš ved caur miglā tīto Piena ceļu?-- Buru kuģis!-- Iesaucos pārsteigumā un starp mākoņiem debesīs saskatu baltu skaistu buru jahtu peldam debess jumā.

             Bieži karstās tveices dienās  ar sajūsmu vēroju negaisa tuvošanos. Zilajās debesīs kā ugunīga bumba spīd žilbinoša saule, bet tālumā pie horizonta veidojas pelēki gubu mākoņi, kuri pamazām tuvojas, kļūstot arvien draudīgāki un melnāki.

Tos pavada tāli, dobji pērkona rūcieni. Bezdelīgas liec lokus, tuvojoties zemes virsmai. Tumšai seģenei pārklājot sauli, daba ievelk elpu. Debesīs nozibsnī šautra un pēc brīža atskan apdullinošs pērkona dārds. Nošalc vējš un pirmās lietus lāses sāk kapāt kailos kāju stilbus. Negaiss pieņemas spēkā un glābiņu saredzu netālajā siena šķūnī. Pažobeles aizsargāts, piedalos varenajā dabas izpausmē. Lietus strūklas bungo pa jumtu un, tekot lejā, veido kristāliskas ūdens stīgas.

             Liesmas, spalgie sprādzieni pilda mazā puišeļa dvēseli un vieno to ar vareno nezināmo. Siena guba šķūnī  smaržo pēc pļavas puķēm. Lecu tās spilvenā  un simfonijas ieaijāts, slīgstu miega varā. Tad neredzamas rokas skarts mostos no dziļā miega. Lietus retām lāsēm vēl bungo pa dakstiņu jumtu, saules stari spraucas caur durvju spraugām, un dabas izrāde ir noslēgusies. Veru durvis un mani apņem svaigs smaržu vilnis. Saule dzirkstī ūdens peļķēs. Putnu čalas pilda debesu jumu ar pateicības gavilēm. Novelku šortus un kreklu. Nirstu siltajā ūdens lāmā un pilnām riekšavām apšļācu sevi. Mākonis, tālumā ducinot atvadās no Kvintes un dodas aplaimot citus zemes bērnus.

               Ak, varenā daba! Mākslinieks tevi ir izkrāsojis ar saules staru paleti. Varavīksnes loks apliec debess jumu. Naktīs mēness kliedē tumsu un zvaigznes rāda ceļu pie Debesu Valdnieka.

               Nav brīnišķīgākas gleznas par tavējo, Radītāj! Mēs, zemes bērni tikai stāstos, dzejā, mūzikā, ainavās, tēlniecībā cenšamies to izpaust, līdzinoties Tavai Gara būtībai. Dīķu, ezeru, upju rāmais ūdens atspoguļo Tavu radīto brīnumu, kristāliski dzidru un neatkārtojamu. Ienirsti tajā un griezies virpulī, kurā saules dvēsele spēlējas ar ūdens garu!

Aivars Ūlands

Gāles

27.02.2015 gadā