Pavasaris

Pavasarī līdzīgi brūnajam lācim no sava ziemas miega mostas daba. Naktis vēl ir stindzinoši aukstas, liekot tā ķermenim saritināties brūnā kamolā, bet dienas siltas un saulainas. Pirmie saules stari virs lāča alas sāk sildīt biezo sniega kārtu, dienas gaitā  topot tai arvien plānākai. Savāds siltuma vilnis pārņem ķermeni, modinot apziņu no letarģiskā miega, un ķepa pati izslīd no mutes. Pamazām sapņi mijas ar apziņas brīžiem, modinot katru šūnu un piepildot to ar saules un zemes spēku. Instinktu, jūtu, smaržu pasaule atgriežas, un ķepainis raušas ārā no ziemas skavām. Pirmie soļi ir nedroši, tomēr, ieelpojot smaržu mākoni, saklausot putnu čalas, tie kļūst arvien drošāki. Dzīvības spēku dod pagājušā gada sasalušās ogas un jaunie zaļumu ceri.

Bērnībā ar sajūsmu un izbrīnu vēroju dabas atmodu no ziemas miega. Naktīs augštāva istabiņā zem biezās segas bija silti kā lāčukam migā. Karstā apaļkrāsns uz rīta pusi bija atdzisusi un degungals pirmajos saules staros sārtojās kā burkāns. Sapnis, –  lidojums virs kraujas un zilajiem upes ūdeņiem, vēl tur savā varā, bet jūtu, emociju pasaule lēnām atgriežas rīta burvībā. Ūdens šalts no akas un brokastis ar svaigu piena malku pamodina ķermeni. Sanest ūdeni, malku varu arī vēlāk, – nodomāju un silti saģērbies, ar garajiem gumijas zābakiem kājās pa stāvajām kāpnēm veļos ārā pretim pavasara brīnumam. Saule iespīd tieši sejā, to noglāstot, tomēr rīta dzestrais vējš vēl liek sevi manīt. Labāk dienas siltumu sagaidīt šķūņa aizvējā, – pieņemu lēmumu un skrienu turp.

Siltā rīta saule un putnu čalas lēnām nomaina ziemas aukstumu un es, tēva zābakos, dodos lielajā ūdens ceļojumā. Pārsteidzoši, ka zem ūdens segas ir bieza ledus kārta. Pa to gan jāšļūc uzmanīgi, lai nepakluptu vai neiekristu kādā ūdens lāmā. Ezera spogulis savienojas ar mazo strautu, kurš šķērso dīķi, turpina ceļu caur linu mārku un ietek tuvējā upītē.

Iepriekšējā dienā esmu pamatīgi sagatavojies, no papīra izgatavojot savu floti ar dažāda izmēra kuģīšiem. Īstais laiks doties jūras ceļojumā pa daudzām upītēm un upēm līdz tālajai jūrai, lai satiktos ar pirātu floti un sīvā cīņā to nogremdētu, – spriežu un laižu kuģīšus pa strautu lejup. Pats teciņiem caur krūmiem un brikšņiem tiem sekoju, uzmundrinot tos ar kaujas saucieniem.

Tuvojoties upei dzirdu savādu, krācošu skaņu. Apsteidzu flotili un pārsteigumā apmulstu – mazā, šaurā upīte ir pārplūdusi, ledus gabali drūzmējas viens uz otra, veidojot sastrēgumus. Ūdens virpuļojot nesas tiem garām, brīžiem kādu paraujot līdzi. Saprotu, ka mazajai flotilei nav cerību sasniegt jūru un, būdams kapteinis, pieņemu lēmumu nogremdēt to, lai nekristu par laupījumu ienaidniekam.

Skumju pilns velku kājas pa ūdeni, tuvojoties mežmalai. Tavu brīnumu! Uz pakalna saules pusē sniegs ir nokusis un pirmie vizbulīšu asni spraucas ārā no brūngani zaļās zemes segas. Velku nost cimdus un apmīļoju tos. Prieka vilnis pāršalc ķermeni un bēdas par nogremdētajiem kuģīšiem aizmirstas.

Ak, bērnība! Daba tev ir dzīva radība, vienreizēja un brīnumaina. Tās klusums un dziļums ir neatkārtojams. Pirmie iespaidi ir neizdzēšami. Tie paliek mūsu apziņā un tuvojoties briedumam, arvien vairāk uzplaiksnī atmiņās. Laikam tā Radītājs ir lēmis, lai to, kas ir brīnišķīgs, bērnībā iepazītu un sirmā vecumā atkal pie tā atgrieztos.

Ak, pieredze! Tā ir prāta veidota vīzija, uz kuras balstoties maldāmies pa šo skaisto pasauli, īsti to neapjaušot, tāpat kā ceļotājs maldās pa tumšajiem alu labirintiem līdz izkļūst gaismas pārpilnā klusumā.

Ak, cilvēk! Kad beidzot nāksi pie atziņas, ka viss radītais ir dzīva būtne! Arī planēta Zeme ar tās jūtu un emociju pasauli jeb dabu.

Iemīli to, savienojies ar to un kļūsi par radības kroni kā Dievs Tev to ir lēmis.

Literārais pseidonīms

Jānis Kvinte

Claire Fontaine

Orvault Bourg

Francija