Ziema

Ziema nekad nesākas pēkšņi. Tās sākumu ievada drēgnas rudens lietavas. Lāčuka brūnais, biezais kažoks ir mitrs, bet īsā spalva zem tā, pasargā ķermeni no atdzišanas. Žagaru kaudze lielajai ziemas atpūtai ir jau laicīgi sagatavota un ķepainis tajā pavada aukstās rudens naktis. Pamazām sāk piesalt un rītos lāčukam, čāpojot pa pirmo nedrošo ledus kārtu, ķepas ielūst kādā ūdens lāmā. Gaisā sāk virpuļot pirmās sniega pārslas, pārklājot nobirušās lapas ar baltu seģeni. Īstai laiks draiskoties, ķerot tās un nobaudot. Sals pieņemas spēkā un sniega jumts pārklāj zaru mitekli. Arvien biežāk ķepainis uzturas savā ziemas mājoklī un vienā no zvaigžņotām naktīm viņš ieslīgst letarģiskā miegā, sūcot ķepu un sapņojot savus lāča piedzīvojumus.

Vēlos ziemas vakaros, mēs puišeļi, kopā ar vecākiem dodamies uz melno dārza pirtiņu. Pa dienu ir sanests ūdens no dīķa, zem akmeņu krājuma pirts telpā ir sakurināts pamatīgs ugunskurs, nokaitējot laukakmeņus sarkanus. Pēc tam telpa tiek vēdināta un sagatavota.

Tēvs, ar petrolejas lukturi, pa šauro sniega taciņu brien pirmais. Mēs bērni zosu gājienā nopakaļus. Nomelnējušās pirts durvis veras čīkstēdamas. Smaržo mazliet pēc dūmiem un iesala aromāta. Laukos šī ēka tiek izmantota arī gaļas žāvēšanai un iesala briedināšanai.

Lukturi novieto uz mazā lodziņa palodzes. Tā dakts gaisma met spocīgas ēnas uz melnajām sienām. Lāvas ir tīri noberztas un smaržo pēc dīķa aromāta.

Priekšnamā noģērbieties un žigli atpakaļ!, nokomandē pirtnieks, uzgāžot akmeņiem lielu ķipi ūdens. Karsts ūdens tvaiks novirmo gaisā, garaiņiem pavadot mūs uz priekštelpu. Tajā ir vēsi. Nometam drēbes un cik vien ātri varam, atgriežamies siltumā. Ūdens gars top par svelmainu pirts garu un mēs, galvas nodūruši, baudām bērza slotiņu aromātu. Starp procedūrām skrienam ārā sniedziņā un pamatīgi vāļājamies pa to. Mazgājamies, karstu ūdeni smeļot no akmeņos iebūvētās dzelzs mucas un to atdzesējot ar auksto no dīķa. Procedūras beigās viens otru apšļācam ar ūdens šaltīm no bļodām.

Priekšnamā ir tikpat auksti, bet pēc pirts karstuma ir patīkami vēsumā nesteidzīgi ģērbties, baudot bērzu sulu.

Atpakaļ ceļā sniegs gurkst zem kājām. Mēness rāda ceļu uz mājām, kurās mūs gaida karsta aveņu tēja. Zvaigznes spīd debesīs un rāda mums ceļu uz mūžības Tēva mājām, kuras mūs gaida atgriežamies.

Ziemas bērnībā ir varenas, ar sniega kupenām līdz palodzēm un puteņiem, kuri veido tādus sniega virpuļus, ka ceļu uz mājām ir grūti saredzēt.

Lausks izglezno loga rūtis ar neredzētām sniega karalienes puķēm. Pa dienu un vakaros augšstāva istabiņā ir silti. Apaļā krāsns kuroties murrā. Pirms dodamies gulēt uz tās sildām vatētās segas, lai gultā būtu tikpat omulīgi kā lāčukam migā.

Pamodies saulainā ziemas rītā, pieņemu lēmumu apciemot draudziņu. Līdz mežam ir apmēram 5 km. Labāk tos būs pieveikt slēpojot, spriežu un uzvilcis slēpes, dodos tālajā ziemas ceļojumā. Saulīte tikko uzausi, pavada mani, laižoties pa nogāzi pāri upītei. Enerģiski slēpoju, vicinot nūjas lai sasildītos. Mežā ierodos apmēram pēc stundas. Novelku slēpes un brienu pa dziļajām sniega kupenām. Egļu zari apsniguši, tie liecas līdz zemei. Priedes gan stāv stalti kā sargkareivji ierindā. Pirmie saules stari spraucas gar kokiem un iekrāso sniegu. Klusums un miers pilda mežu. Neziņā meklēju lāčuka mājokli, bet bezcerīgi, jo tas ir kaut kur zem sniega segas.

Skumju pilns atgriežos mežmalā, bet daba sagaida ar pārsteigumu. Spožā rīta saule apžilbina acis, liekot sniega kristāliem vizuļot. Liekas, ka zeme pārklāta ar dārgakmeņu kārtu, kuri saules staros brīnumaini dzirkstī. Bijības pārņemts, ilgi apbrīnoju dabas fenomenu un dodos mājās, lai pavasarī tiktos ar meža draudziņu.

Ak, varenie gadalaiki! Tie seko viens otram kā dārgas pērles, viens otru papildinot.

Tie vijas kā spirāles loki, bet katru gadu īpatnējāk un savdabīgāk.

Pa debesu vārtiem tie iziet un caur tiem tie atgriežas, lai sāktu jaunu loku.

Arī mēs zemes bērni, kopā ar gadalaikiem, vijam savus dzīves lokus, lai atgrieztos tur no kurienes esam ieradušies.

Aivars Ūlands

Gāles

10.03.2015 gadā