Rudens

Lāčuks pa vasaru ir paaudzies un brūnais kažoks vizuļo  rudens krāsu daudzveidībā. Viņš brien pa zeltaino lapu paklāju, ķepām grimstot tajā, un bauda dabas veltes. Lapas zem viņa pēdām pieplok zemei un veido taciņu citiem meža zvēriem. Meža koki, rudens vēja šūpoti, pamazām atbrīvojas no daudzkrāsainās lapotnes, brīžiem kādai lapai virpuļojot un pieķeroties lāčuka kažokam. Dienas vēl ir siltas, saulainas, bet naktis ir jau dzestras. Saritinājies kamolā, ķepainis iekārtojas lapu migā un guļot šņākuļo.

Dienā vislielāko prieku sagādā rotaļas ar krītošām, lidojošām koku lapām. Tās vējā lēnām virpuļo un lāčuks neveikli lecot, cenšas tās noķert. Brīžiem viņš rāpjas kāda koka galotnē un šūpojoties tajā izmētā zeltainās lapas.

Bērnībā ar sajūsmu vēroju vasaras pāreju rudenīgā noskaņā. Daba lēni, bet manāmi iekrāso sevi jaunos toņos, vasarīgi zaļo veidojot par zeltaini rudenīgo.

Patīk saraust kaudzē kritušās lapas, iegulties čaukstošajā spilvenā un vērot lidojošos gājputnu kāšus. Zinu, ka tie lido uz siltajām zemēm, kur ziemas nav nekad. Sapņoju, lai arī man būtu spārni un varētu būt kopā ar draudziņiem tālajā ceļojumā.

Gājputni sasaucas debesīs, atvadoties no Kvintes un manis. Māju tiem ar rokām, vēlu labu ceļavēju un drīzu atgriešanos mājup.

Blakus mājām ir priežu, egļu mežs, kurš cauru gadu ir zaļā nokrāsā. To apjož lapu koki un pamežs ar krūmājiem, bērziem un lazdu puduriem. Bieži dodos pastaigā uz to. Vēroju dabas norises un pētu rudens lapām nokaisītās dzīvnieku takas. Kādreiz negaidīti tiekos ar meža draugiem - zaķi, ezi, stirnu, mežacūku. Reti gadās satikt briedi vai alni. Dzīvnieki vienmēr respektē mazo puišeli un šķiramies draudzīgi. Ar interesi skatos vāveres skrējienu pa koka stumbru, paslēpjoties tā lapotnē. Zinu, ka mazie meža iemītnieki ir savākuši vasaras, rudens veltes-ogas, riekstus, sēnes un noglabājuši krātuvē ziemas vajadzībām.

Tomēr vislielāko prieku sagādā krāsu gamma, ar kuru iekrāsoti lapu koki. Tās toņi ir no gaiši dzeltenīgā līdz zeltaini sarkanīgajam. Siltie pēcpusdienas saules stari katru koka lapu iekrāso vēl spilgtāk, liekot tām vizuļot. Neaprakstāmi skaistas ir kļavas lielās lapas, izgreznotas ar dzīparu rakstiem. Tās čaukst zem kājām, stāstot par brīnumiem bagāto pavasari, vasaru un gaidāmo rudens vēju, kurš tās aizvirpuļos tālāk priežu, egļu mežā, apklājot melleņu un brūkleņu mētrājus.

Visspilgtākie iespaidi ir ceļojumos pretī rudenim. To galamērķis ir Kokneses  pilsdrupas Daugavas krastā pie Pērses iztekas, ar blakus esošo parku.

Brauciens no Latgales cauri rudenīgām ainavām ir fantastisks. Meži, birzes, atsevišķi koki ir izgreznoti kā kāzu viesi Indijā. Tie sagaida, māj sveikas, aicina uz mirkli apstāties, parunāties un apmīļot tos.

Stundām var vērot dabas ainavas, kuras spoguļojas Daugavas dzidrajos ūdeņos un klejot pa rudenīgo  Kokneses parku, neko īpaši nedomājot, bet uzņemot sevī tā burvīgumu.

Ak, dabas māksliniek!  Tava krāsu palete ir neizsmeļama. Tās toņi ir visās varavīksnes krāsās.

Rudeni Tu iekrāso īpaši spilgti, atvadoties  no dzīvības pārpilnības un gatavojot to ziemas mieram.

Latviju Tu esi izveidojis neaprakstāmi skaistu un neatkārtojamu. Tā kā brīnišķīga pērle guļ Baltijas jūras krastā un tās zilie upju, ezeru ūdeņi mijas ar zeltainu birztalu un zaļo mežu masīviem.

Pacelies savos dvēseles spārnos un savienojies ar Dieva Marijas zemi un tās apbrīnojamo dabu.

Aivars Ūlands

Gāles

05.03.2015 g.

  .